Filozofija sākas ar Sokrātu, grieķu filozofu (469–399 p.m.ē.), kurš bija veltījies sevis un citu izpētei. Pēc Sokrāta domām, ja tu esi filozofs, tad tev nav gudrības. Tu atrodies starp nezināšanu un gudrību – tu esi gudrības mīļotājs. Tu neesi augstprātīgs, jo neesi ar sevi apmierināts un zini, ka nezini. No otras puses, tu vēl neesi gudrs, jo tu vēl tikai pēti gudrību. Kā filozofs tu apzinies cilvēka ierobežojumus, un tas ir zināšanu ierobežojums. Tava darbība var izraisīt naidīgumu no sabiedrības puses, jo cilvēki mēdz ticēt, ka viņi ir gudri, lai gan tā nav. Cilvēki vēlas būt kādas jomas eksperti un kaut ko zināt. Viņi negrib atzīt, ka cilvēku zināšanas ir zināšanas ar savām robežām. Tieši tāpēc filozofs ir īpašs, jo viņš/viņa sistemātiski pārbauda un pēta cilvēka zināšanu robežas. Tādējādi filozofs veic apvērsumu tajā, kā mēs saprotam gudrību.
