Baruhs (Bento, Benediktus) Spinoza (1632–1677) bija holandiešu filozofs ar portugāļu ebreju izcelsmi. Spinoza ir ieguvis atzinību kā viens no lielākajiem 17. gadsimta racionālistiem galvenokārt sava darba “Ētika” dēļ, kurā viņš iebilda Dekarta prāta–ķermeņa duālisma idejai.
Spinozam atsevišķas lietas ir vienkārši īpašību kopumi noteiktās telpas daļās. Tāpat kā sārtums uz vaiga ir tikai īpašību sakritība kādā sejas apvidū, arī cilvēks ir īpašību sakritība “kādā apgabalā” vienas vielas ietvaros. Tāpēc mēs esam īslaicīgi, jo esam tikai vienīgās vielas veidi (formas).
Pēc Dekarta domām vārdu “viela” var lietot gan attiecībā uz Dievu, gan radīto vielu. Spinoza tomēr noliedz, ka dievišķā un radītā viela būtu divas dažādas vielas. Piemēram, ierobežoti prāti paši par sevi nav vielas, bet gan domājošas vielas veidi. Spinoza piekrīt Dekartam, ka Dievs ir visu lietu cēlonis. Tomēr Spinoza Dievam nepiedēvē gribu un personību. Spinoza uzskata, ka Dievs nav tāds cēlonis, kas ar garīgu darbību “no ārpuses” ar savas gribas aktu radītu pasauli, bet gan tāds cēlonis, no kura pasaule izplūst viņa paša nepieciešamības dēļ. Viņam loģiski nepieciešams secinājums ir tas pats, kas cēloniska saikne. Tādējādi viss izriet no loģiskas un cēloniskas nepieciešamības no Dieva mūžīgās un bezgalīgās dabas.
