Džons Stjuarts Mills (1806–1873) bija angļu filozofs, ekonomists, valsts ierēdnis un agrīns feminists, kurš ļoti daudz darīja empīrisma un liberālās politiskās filozofijas attīstībā.
Mills piešķīra jaunu dziļumu utilitārismam – ētikas teorijai, ko izstrādāja Džeremijs Bentems. Utilitārisma sabiedrībā rīcība ir attaisnojama tiktāl, cik tā rada pēc iespējas lielāku laimi pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku un mazina pretējo. Tāpēc utilitāristu pamatprincips ir Vislielākās laimes princips: rīkoties tā, lai piepildītu mūsu vēlmes un radītu vislielāko iespējamo labumu. Mills uzsver, ka Bībeles baušlis “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” ir utilitārās morāles ideālās pilnības piemērs. Centdamies panākt cilvēces uzlabošanos, Mills uzskatīja, ka, ja mēs mēģinātu pēc iespējas vairāk pietuvoties šim ideālam, pasaule kļūtu labāka. Mills atzina, ka līdzās citām morāles mācībām utilitārisms nav pilnīga ētiska doktrīna, taču tas esot nevis pašas sistēmas trūkums, bet gan sarežģītās cilvēku dzīves un attiecību dēļ.
