Konfūcijs, saukts arī par Kunczi (551.–479. g. p.m.ē.), bija ķīniešu filozofs un skolotājs, kuru bieži uzskata par vissvarīgāko ķīniešu domātāju. Konfūcija ietekmi Ķīnas vēsturē bieži salīdzina ar Sokrata ietekmi Rietumos.
Konfūcija mācība uzsvēra mīlestību pret citiem, ievērojot Zelta likumu: nedari citiem to, ko negribi, lai dara tev. Šajā nozīmē Konfūcijs atbalstīja senču pielūgšanu, bērnu cieņu pret vecākiem un nesavtību sabiedrības saliedētības labā. Konfūcijs arī vislielāko uzsvaru lika uz pašpilnveidi un patiesīgumu, kas cilvēku padara tikumīgu. Citas Konfūcisma aprakstītās tikumības ir nopietnība, dāsnums, centība un laipnība. Politiskajā domā Konfūcijs uzskatīja, ka, ja valdnieks ir tikumīgs cilvēks, valdība nevar būt slikta. It īpaši, ja valdnieks pārvalda savus pavalstniekus ar savu personīgo piemēru, izturas pret viņiem ar mīlestību un gādību, viņš izplata savas tikumības tautā un padara cilvēkus labus.
