Sērenis Kirkegors (1813–1855) bija dāņu filozofs, teologs, literatūras kritiķis un dzejnieks, kura darbi būtiski ietekmēja 20. gadsimta filozofiju, teoloģiju, literatūru un psiholoģiju. Kirkegoru bieži dēvē arī par pirmo eksistenciālisma filozofu, jo viņš uzsvēra, ka katrs cilvēks pats (nevis reliģija vai sabiedrība) ir atbildīgs par savas dzīves jēgas radīšanu.
Par ticību:
Kirkegors uzsvēra, ka ticēt nozīmē vienlaikus arī šaubīties. Citiem vārdiem, lai patiesi ticētu Dievam, cilvēkam ir jāsaprot, ka viņa priekšstati par Dievu ir apšaubāmi. Cilvēks, kurš tic Dievam bez šaubām, pēc būtības nav patiesi reliģiozs, bet drīzāk lētticīgs, jo ticībai nebūtu īsta satura bez personīgas iesaistes un vēlmes pamatot savus uzskatus. Tāpēc Kirkegors izceļ paša cilvēka nozīmi, kas balstās uz pašizziņu un pašrefleksiju.
Par trauksmi (angst):
Kirkegors pirmais sāka lietot vārdu “angst”, lai aprakstītu spēcīgu satraukuma un neskaidru baiļu sajūtu. Dāņu valodā šis vārds nozīmē “trauksme”, un vēlāk šis jēdziens parādījās citu eksistenciālistu – Haidegera, Nīčes un Sartra – darbos. Īpaši svarīgi ir tas, ka trauksme ir saistīta ar izvēles brīvību, kas ir divpusīga. No vienas puses, trauksme ir nosacījums grēkam. Kirkegors min piemēru ar Ādamu, kuram bija jāizvēlas – ēst vai neēst aizliegto augli. Viņš bija brīvs izvēlēties, bet tomēr apēda augli un tā izdarīja grēku. No otras puses, trauksme mums atgādina par mūsu izvēlēm un personīgo atbildību. Tādējādi trauksmes pieredze ved mūs pie pārdomātas apziņas par savu identitāti un iespējām.
