Mārtiņš Heidegers (1889–1976) bija vācu filozofs, kura vislabāk zināmā grāmata Būtne un laiks ļoti ietekmēja mūsdienu Eiropas filozofijas attīstību.
Par dzīves jēgu:
Pēc Heidegera domām, jautājums par metafiziku un būtni ir pazaudēts, jo par metafiziskām lietām mēs neko droši nezinām. Tāpēc Heidegers piedāvā domāt par metafizisku jautājumu, kas neko neuzlūko kā gatavu “būtni”. Zinātne pēta konkrētas lietas, bet ne “nekas”. Izvairoties no gatavu lietu klātbūtnes, Heidegers uzdod jautājumu: “Kā ir ar šo neko?”
Parastā domāšana “neko” saprot kā visu lietu noliegumu. Tomēr Heidegeram “nekas” ir kaut kas, kas atrodas visu lietu kopumā. Lai tiktu klāt “nekam”, mums jāatrodas “pašu lietu vidū kopumā”. Šī kopība atklājas īpašās noskaņās, piemēram, garlaicībā un mīlestībā. Piemēram, īsta, dziļa garlaicība ir tad, kad viss ir garlaicīgs. Līdzīgi – mīlestībā tu esi iemīlējies vienā cilvēkā, un pēkšņi viss pasaulē šķiet gaišāks. Tātad gan garlaicība, gan mīlestība atklāj visu kopumu un nostāda mūs “nekas” priekšā. Reiz var pienākt brīdis, kad nākotne kļūst neskaidra un mūs pārņem bailes “no visa”. Tad arī lietas, pret kurām parasti esam vienaldzīgi, pēkšņi vēršas pret mums. Šajā situācijā trauksme ir kā atvērtība. Tā atklāj visu lietu kopumu noliegumā. Tā atklāj “neko”.
Lietas it kā grimst kopumā, jo “nekas” tās atgrūž. Taču “nekas” nav atdalāms no lietām, tas atklājas tikai caur tām. “Nekas” ne tikai noliedz, bet arī pats sevi “nīcina”. “Nekas” parāda, ka ir kaut kas, nevis nav pilnīgi nekas. “Nekas darbojas kā nekas.” Citiem vārdiem, šīs nīcināšanas būtība ir tajā, ka “tā pirmo reizi nostāda cilvēku (Da-sein) tieši lietu priekšā kā tādām”. Pretēji loģikai, “nekas” ir nolieguma sākums, jo “ne” iznāk no “nekā” nīcināšanas. Šī nīcināšana nav kaut kur tālu prom – tā ir mūsu dzīvē. Mēs vienmēr esam iesaistīti šajā “negativitātē”. Piemēram, ja kāds man parāda pildspalvu, tad starp mani un šo pildspalvu ir klātbūtne. Bet otrā pildspalvas pusē priekš manis “nav nekā”, lai gan tur ir kaut kas tam, kurš to tur. “Nekā” nīcināšana parādās arī nepiepildītās iespējās – kad vienas iespējas īstenošana aizslēdz citu. Citiem vārdiem, dažas iespējas parādās tikai tāpēc, ka mēs citas aizšķērsojam.
“Nekas” darbība mūsu “būšanā” no mums slēpjas. Mēs vienmēr esam “soli priekšā” paši sev. Tā kā esam galīgi, ierobežoti, mūsu dzīves jēga ir saistīta ar šo “nīcinošo” darbību. Izvēloties dzīves ceļus, mēs vienlaikus tuvojamies nāvei, kad visas iespējas izbeidzas. Šāda “pāriešana pāri” nozīmē būt “izturētam” pret “neko”: vispirms iztēloties savas iespējas un pēc tam atkal “iekrist” ikdienas lietās. Tādēļ nāve piešķir nozīmi mūsu izvēlēm un ir ļoti svarīga mūsu dzīves laikā. Ja mēs būtu nemirstīgi, mūsu dzīve būtu pilnīgi bez jēgas. Bez mirstības mūsu izvēlēm nebūtu nozīmes, jo mums būtu atvērtas visas iespējas. Nekas nebūtu īpaši svarīgs, jo viss būtu atklāts un nekas nebūtu apslēpts. Nemirstīgam būtņu brīvība un “pašbūtība” neparādās, jo nav īstu izvēļu un rīcības iespēju. Ja “nekas” nīcināšana nenotiktu, nebūtu arī attiecību ar pašu “būtni”. Nebūtu “būšanas kā tādas” un līdz ar to arī brīvības, kas nāk no “būšanas”. Tāpēc cilvēka dzīves apraksts pie Heidegera vienmēr ietver arī noteiktu “pareizuma” jeb normas izjūtu. “Esi pats” nozīmē dzīvot savu dzīvi un izdarīt savas izvēles. Tā kā tava mirstība ir šeit un tagad kopā ar tevi, tev jābūt atbildīgam – tātad jāizlemj pašam par sevi.
