Viņa acis – kā tās mirdzēja! Viņa bedrītes – cik jautras,
Vaigi kā rozes, deguns kā ķirsītis skaidrs;
Viņa smieklīgā mute bija savilkta kā loks,
Un zoda bārda balta kā sniegs, kas tik tīrs.
Pīpes galiņu cieši zobos viņš spieda,
Un dūmi ap galvu vītu vainagā lika.
Viņam seja bija plata un vēders kā bumba,
Kas, smejoties, trīcēja kā želejas bļoda rumbā.
Viņš bija apaļš un mīksts, tik jautrs, vecs rūķītis labs,
Un kad viņu ieraudzīju, es smējos, pats nezinādams.
