Un pēkšņi ko redz manas brīnās acis,
Mazs kamanas ratiņš un astoņi mazi ziemeļbrieži pacilāti,
Ar mazu, vecu braucēju, tik žirgtu un sprīgu,
Es uzreiz sapratu – tas ir Svētais Niks īstu.
Ātrāki par ērgļiem viņa zirgi skrēja,
Un viņš svilpa, un sauca, un vārdos tos sveica:
“Nu, Šķēlēj, nu, Dejotāj, nu, Lēkātāj, Lapsiņ!
Uz priekšu, Komēt, uz priekšu, Mīļotāj, Dunder un Zibsni!
Uz lieveņa augšu! Līdz pašai sienas malai!
Nu skrieniet prom! Prom skrieniet! Skrieniet visi tālāk!”
Kā sausas lapas, ko mežonīgs viesulis gaisā svaida,
Kad tās šķērsli satiek, tās debesīs kāpj arvien augstāk.
